Kāpēc Latvijas 20% iedzīvotāju nopelna 5x vairāk?
Nav nekā nosodāma, ja cilvēks grib labi nopelnīt! Bagātība, protams, ir labāka par nabadzību. Bagātība ir disciplinējošs faktors, turpretī nabadzība rada psiholoģisku un morālu diskomfortu un rada nopietnas problēmas.
Labi nopelnīt nav grēks, tomēr pārmērīga alkatība rada negatīvas sociālās sekas. Realitātē pastāv lielas ienākumu atšķirības starp bagātām un nabadzīgām valstīm, gan arī starp atsevišķām iedzīvotāju grupām katrā valstī. Pasaules patērētāju eliti veido "zelta miljards" - tie ir nepilni 20% planētas iedzīvotāji, kuru patēriņa līmenis atbilst visaugstākajiem mūsdienu kritērijiem. 20% vislabāk nodrošināto pasaules iedzīvotāju patērē 80% patēriņa prešu, turpretī vairāk nekā miljardam planētas iedzīvotāju nav pieejams pat tīrs ūdens un apmierinoši sanitārie apstākļi. Arī Latvijā, pēc oficiālās statistikas datiem, 20% iedzīvotāju ar augstākiem ienākumiem saņem 5 x vairāk nekā 20% iedzīvotāju ar zemākiem ienākumiem. Ienākumu diferenciācija ir objektīvi neizbēgama un vēlama. Ir pamats uzskatam, ka pasaules "zelta miljards" ir cilvēces kvalificētākā, izglītotākā, saprātīgākā daļa, kuras augstos ienākumus var ekonomiski pamatot ar augsto darba un saprāta produktivitāti. Faktiski lielai daļa šo ienākumu veido ekonomiskā rente par savu talantu un stāvokli sabiedrībā. Arī saprātam un cilvēku izvēlei šeit ir nozīme. Piemēram: delikātā arābu pasaule. Tādas valstis kā Kuveita, Apvienotie Arābu Emirāti vai Saūda Arābija ir izvēlējušās miera ceļu un sasniegušas augstus dzīves standarta rādītājus, turpretī Irāka arī bez amerikāņiem un Huseina diez vai nodrošinās mieru starp naidīgajām reliģiskām konfesijām. Karojot bagātības neradīsies - kaut arī dabas bagātību ziņā Irāka ne ar ko neatpaliek no Arābu Emirātiem un varētu kļūt par vienu no bagātākajām pasaules valstīm.
Lai arī kādi būtu objektīvie apstākļi, tomēr ignorēt iedzīvotāju ienākumu polarizācijas esamību un sociāli ekonomiskās sekas būtu visai vieglprātīgi. Nepieciešams atrast kompromisu starp bagātību un nabadzību. Vajadzētu izprast stāvokļa nopietnību, jo, neapvaldot pārmērīgu alkatību, sekas var būt pašiznīcinošas. Šeit ir nepieciešama mēra sajūta. Vispirms, ja cilvēki nespēs saprast, ka nebūtu visai labi apmierināt visas iegribas, īpaši nesaprātīgās, tad diez vai progresīvi nodokļi un citi administratīvi pasākumi dos gaidīto rezultātu. Pārmērīga alkatības un mantkārība aptumšo cilvēka saprātu. Patēriņa līdzsvara nodrošināšana ir atkarīga no katra indivīda. Alkatība un mantkārība nav tikai bagāto valstu problēma, nereti pasaules ekonomiski nabadzīgajās valstīs alkatība izpaužas visai primitīvās un izkropļotās formās. Bagāto valstu aristokrātu domāšanas veids atšķiras no jaunbagātnieku redzesloka attīstības valstī, multimiljonāru uzvedības normas atšķiras no ne tik bagāto uzvedības. Var jau teikt, ka filantropija ir tikai ārkārtīgi bagāto prerogatīva, viņi ir tik bagāti, ka var atļauties šo greznību. Tomēr daudz kas ir atkarīgs no cilvēka un sabiedrības attīstības pakāpes, no katra cilvēka misijas izpratnes šajā pasaulē. Pasaules bagātākie cilvēki, protams, sevi neaizmirst , tomēr, uzzinot filantropijas izplatību un ievērojamos apjomus ASV, var rasties nesapratne. Nevajag idealizēt amerikāņu sabiedrību filantropijas dēļ. Varētu minēt daudz spilgtu piemēru amerikāņu izšķērdībai. Ideāla sabiedrības vai ideāla ekonomika reālajā dzīvē ir nesasniedzams mērķis. Vēlos pateikt, ka filantropija nav ne ekstravaganta, ne ekskluzīva, parādība cilvēku sabiedrībā. Tā ir normālas sabiedrības parādība, kas liecina par sabiedriskā kapitāla brieduma pakāpi.
- Pārpublicēšanas gadījumā atsaukšanās uz autoru ir obligāta. © Vivita Viksnina